Mežaragnieks Abe Mamets, centrs, uzstājās Rhizome 8. oktobrī kopā ar bundzinieku Džo Palmeru, pa kreisi, basģitāristu Stīvu Arnoldu un Sāru Hjūzu, nav attēlā. (Džeimijs Sandels)
cik nedēļas jūs varat savākt bezdarbuAutorsMaikls J. Vests 2021. gada 9. oktobrī plkst. 13:52 EDT AutorsMaikls J. Vests 2021. gada 9. oktobrī plkst. 13:52 EDT
Džūliusam Vatkinsam, džeza pirmajam lielajam mežraga spēlētājam, šajā nedēļas nogalē būtu apritējuši 100 gadi. Par godu šim notikumam, protams, bija uzticēts D.C. vienīgajam lielajam džeza mežraga spēlētājam — 27 gadus vecajam Abam Mametam. Piektdienas vakarā Mamets uzstājās brīnišķīga kvarteta sastāvā Rhizome zālienā, kur grupa pagodināja Votkinsu un iedeva Mametam dažus savus rekvizītus.
Votkinss, iespējams, ir nodibinājis ciltsrakstu, taču franču hornists joprojām ir reti sastopams džezā. Tas ir kauns, kā parādīja kvartets. Spēlējot zem nojumes telts (un dažkārt to pavājinās, braucot garām metro vilcieniem un helikopteriem), Mameta rags lieliski saplūda ar Sāras Hjūzas alta saksofonu tādās melodijās kā Thelonious Monk's Think of One (kuras sākotnējais 1953. gada ieraksts bija Votkinsa izrāviens) un Votkinsa Life of Go. Mīlestība. Tomēr interesantāk bija tad, kad viņi cīnījās, nevis blendēja. Uz Votkinsa svingera Blue Modes viņi apmainījās ar ņirgāšanos četriniekiem, pēc tam devās rotaļīgā kontrapunktā. Hjūzs alta spēlē izstaroja vēsus toņus, savukārt Mamets bija agresīvs, it kā izspiestu mežraga dabisko maigo skaņu. Viņi satikās vidū.
Dziesmu starplaikos un pēc starpbrīža Mamets klausītājus uzrunāja par Votkinsu un viņa nozīmi, ar piezīmēm par viņa vēsturi, komponēšanas stilu un skolotāja mantojumu (Mametam atzīmējot, ka viņš ir trešās paaudzes džeza mežraga daļa). Varbūt varētu teikt, ka tieši šis mantojums bija izrādes otrās puses uzmanības centrā. Bet konkrētāk, tā bija paša Mameta mūzika.
Reklāma Stāsts turpinās zem sludinājuma
Šī bija cita pasaule. Tur, kur Votkinsa darbi balstījās bībopā un īslaicīgā džeza un klasiskās Trešās straumes kustībā, Mamet skaņdarbi tika publicēti — tas viss. Viņa MallRats centrā bija pūtēju orķestra renesanses ielas ritms, un mežraģelis, basģitārists Stīvs Arnolds un bundzinieks Džo Palmers divkāršo šo ritmu. (Hjūzs apsēdās.) Mamets bez pavadījuma spēlēja Dawn — lēnu skaņdarbu ar meistarīgi izmantotu vietu un ritmu, pirms Hjūzs atgriezās pēc Džo Bonera, kas ir savdabīgs veltījums nelaiķim pianistam, kurš bija viens no Mameta mentoriem. Savam rezultātam grupa atgriezās pie Votkinsa darba: The Oblong, kura atveidojumā bija neskaidra Ņūorleānas noskaņa (lai gan Mamets spēlēja modernāku svingu — grūti pār šo sajūtu).
Lai gan vakara mežraga fokuss bija acīmredzams, nebūtu godīgi teikt, ka Mamet bija visa izrāde. Arnolds bija ražīgs solists, kas lika basam dziedāt dziesmā Life of Love. Palmers nespēlēja solo, taču viņš noteikti bija koncerta groovemaster, gandrīz telepātiski sazinoties ar Arnoldu filmās Reasons in Tonality un Joe Bonner. Tikmēr improvizācijā pēc skaisti konstruētas improvizācijas Hjūza atkal un atkal pierādīja, ka ir pilsoniska bagātība. Vai šeit kaut kur ir tilts, ko mēs varam nosaukt viņas vārdā?
